Kādēļ zivju audzēšana uz sauszemes ierīkotos baseinos ir ilgtspējīgāka

Zivjkopība ir viena no pārtikas ražošanas tendencēm, kas pasaulē attīstās visstraujāk. 2016. gadā jaunie uzņēmumi jūras velšu un akvakultūras tehnoloģiju jomā piesaistīja 193 miljonus USD, kas, salīdzinot ar 2014. un 2015. gadu kopā, pieauga par 271 procentu(1). Turklāt pieprasījums pēc akvakultūras risinājumiem joprojām pieaug, jo arvien vairāk cilvēkiem ir nepieciešamas olbaltumvielas, kas nav gaļas produktos.

Tikai pirms dažiem gadiem par vienīgo racionālo zivju audzēšanas metodi tika uzskatīta zivju audzēšana virszemes ūdeņos. Tolaik sauszemes akvakultūrai nepieciešamās tehnoloģijas nebija pietiekami attīstītas vai finansiāli pieejamas, lai rastos pārliecība par šo tehnoloģiju ilgstošu pastāvēšanas spēju tirgū. Taču, paraugoties uz šo situāciju šobrīd, 2019. gadā, vērojamas pārmaiņas, jo zivsaimniecības nozarē tiek aktīvi piedāvāti dažādu problēmu novēršanas risinājumi.

Šā gada maijā straujās aļģu vairošanās dēļ tikai vienas nedēļas laikā Norvēģijas virszemes ūdeņu zivju audzētavās bojā gāja vairāk nekā astoņi miljoni lašu. Tikmēr nesen globālā pētnieku tīkla Farm Animal Investment Risk and Return (Fairr) sagatavotajā pārskatā izteikti brīdinājumi par sektoru apdraudošiem riskiem, piemēram, globālo sasilšanu, pārmērīgu antibiotiku lietošanu un bioloģiskās daudzveidības zudumu, kā arī citiem(2).

Galvenā atšķirība starp zivīm, kas tiek audzētas virszemes ūdeņos, un starp zivīm uz sauszemes ierīkotos baseinos, ir tāda, ka zivīm sauszemes baseinos nav nepieciešamas antibiotikas, jo zivis un baseinu notekūdeņi nenokļūst saskarē ar apkārtējo jūras vidi. Tas pats attiecas uz notekūdeņiem, kurus var attīrīt, atkārtoti izmantot un atbrīvoties no tiem ilgtspējīgā un videi draudzīgā veidā, izmantojot efektīvo un moderno recirkulācijas akvakultūras sistēmu (RAS).

Papildus minimālajai sauszemes zivju audzētavu ietekmei uz vidi tām ir visas iespējas absorbēt oglekli jeb kļūt par “oglekļa negatīvām”. Turklāt zivju audzētavu atkritumvielas būs iespējams savākt un izmantot, lai ražotu biodegvielu. Veicot nelielus ieguldījumus pastāvošajās zivju audzētavās, vietējo enerģiju var ražot par ļoti zemām izmaksām, tādējādi zivkopji gūs papildu peļņu no zivju atlikumvielām vai atkritumvielām ražotās biodīzeļdegvielas.

Visā pasaulē zivju audzēšanas nozares celmlauži rod jaunus risinājumus, būvējot slēgta loka sauszemes akvakultūras baseinus. Viens no piemēriem ir Fifax, Somijas akvakultūras vadošais uzņēmums, kas modernā, inovatīvā un ilgtspējīgā veidā audzē augstākās kvalitātes varavīksnes foreles.

Uzņēmums Fifax ir izveidots Olandē, Somijā, 2012. gadā, un 2014. gadā salas rietumu daļā Storby tas sāka būvēt sauszemes RAS zivsaimniecību. Nākamajā gadā zivis bija tvertnēs, bet zivju piegāde tirgum tika sākta 2016. gadā.

“Mēs uzskatām, ka sauszemes baseini ar laiku būs vienīgais ilgtspējīgais zivju audzēšanas veids,” stāsta Kimmo Jalo, uzņēmuma Fifax izpilddirektors. “Mūsu audzētava atrodas tā dēvētajā “ultra-RAS” – ārkārtīgi efektīvā recirkulācijas akvakultūras sistēmā, kuru izmantojot mēs spējam attīrīt un atkārtoti izmantot visu ūdeni. Tādējādi tiek samazināts ūdens patēriņš un novērsts, ka piesārņotais ūdens vai notekūdeņi var ieplūst atpakaļ jūrā.”

“Nav citu iespēju,” turpina Tommijs Andersons (Tommy Andersson), uzņēmuma Fifax tehniskais vadītājs. “Mēs nevaram turpināt piesārņot jūras, tādēļ mums zivis ir jāaudzē videi ilgtspējīgā veidā noslēgtos lokos uz sauszemes.”

Teksts: Isabelle Kliger
Foto: Shutterstock

(1) https://agfundernews.com/a-guide-to-seafood-aquaculture-technology-startups-raise-193m-in-2016-but-more-innovation-needed.html
(2) https://www.fairr.org/article/shallow-returns-esg-issues-in-aquaculture/